Skaņa

Svami Šri Juktešvar „Svētā zinātne”

1.nodaļa, Evanģēlijs, 17.sutra

Ikviens patiess meklētājs var būt pietiekami veiksmīgs, lai iegūtu kādas personības, kura var kļūt par viņa Garīgo Vadoni, Sat-Guru, Pestītāju, dievišķo sabiedrību. Un sirsnīgi sekojot tādas garīgas personas norādījumiem, cilvēks kļūst spējīgs virzīt visus savus sajūtu orgānus uz to kopīgo centru – sensoriumu, Trikuti (vieta starp uzacīm) vai Sušumnadvara (centrālā kanāla durvis, avotiņš), iekšējās pasaules durvīm – kur viņš uztver Balsi, kā īpatnēju „klauvēšanas” skaņu, Kosmisko Vibrāciju, kas ir Vārds, Āmen, Aum; un redz Dieva sūtīto starojošo Rādhas ķermeni, ko Bībelē simbolizē Priekštecis – Jānis Kristītājs, kā, piemēram, Jāņa Atklāsmes grāmatā 3:14,20 un Jāņa ev. 1:6,8,23.

Tā saka Āmen, uzticīgais un patiesais liecinieks, Dieva radības sākums… Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu , un viņš ar mani.” (angļu Bībeles vecajā tulkojumā – „I will come in to him”, kas pastiprina iekšējo šī teikuma nozīmi, tāpat arī gan angļu v., gan arī mūsu vecajā Glika tulkojumā – „turēšu Vakarēdienu”, nevis vienkārši mielastu – tulk.)

Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis… Viņš pats nebija Gaisma, bet nāca, lai liecinātu par Gaismu… Viņš teica, es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc, sataisait Kunga ceļu…”

Ganga, Jamuna un Jordāna, svētās straumes.

Saskaņā ar šīs skaņas īpašo dabu, jo tā nāk kā straume no augstāka nezināma apvidus un pazūd materiālajā radībā, dažādas tradīcijas tās tēlainam aprakstam izmantojušas upju vārdus, ko attiecīgajā apvidū uztvēra kā svētas, kā piemēram, Ganga indusiem, Jamuna vaišnaviem , Jordāna kristiešiem (vai Daugava dainās, piem. „Māte savas meitas sauca…” utml. – tulk.).

Otrā piedzimšana.

Šajā savā starojošajā ķermenī cilvēks, kas tic patiesas Gaismas – universa Dzīvības eksistencei, tiek kristīts vai absorbēts skaņas svētajā straumē. Šāda kristīšana ir tā sakot cilvēka otrreizējā piedzimšana un to arī sauc par Bhakti Jogu, bez kuras cilvēks nekādi nevar izprast patiesu iekšējo pasauli, Dieva valstību, kā tas ir teikts arī Bībelē, skat. Jāņa ev. 1:9 un 3:3.

Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (angļu Bībeles vecajā tulkojumā „apgaismo ikvienu cilvēku, kas ienāk pasaulē” – līdz ar to rodas mazliet cita nozīme – tulk.)

Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no Augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (angļu vecajā tulkojumā „nepiedzimst no jauna” – tulk.)

Aparokšagjāna, patiesā izpratne.

Šajā stāvoklī cilvēka dēls, sāk nožēlot un vērsties prom no rupji materiālā, soli pa solim virzoties savas garīgās dabas virzienā, Mūžīgās Substances, Dieva virzienā. Apturot nezināšanas tālāku attīstību, cilvēks pamazām sāk izprast šīs Tumsas radības vai Maijas patieso raksturu kā Augstākās Dabas ideju spēli uz sevis paša Es, kas ir vienīgā patiesā substance, ekrāna. Šo patieso uztveri arī sauc sanskritā Aparokšagjāna.




3.nodaļa, Prakse, 1. - 6.sutras

Jagja (ziedošanas ceremonija – tulk.), ziedošana, nozīmē grēku nožēlošanu, Tapas (garīgo degsmi – tulk.), dziļas studijas, Svadjāja (pašizziņa un Rakstu studijas, ar pašizziņas mērķi – tulk.) un meditācijas praksi uz AUM, Brahmanidāna (meditācija uz sākotnējo avotu, pašeksistences, izplatījuma avotu un būtību – tulk.).

[Tas, ko Bībelē sauc par] Grēku nožēlošanu, Tapas ir pacietība vai vienāda prāta noturēšanas spēja visos apstākļos; spēja saglabāt stabilu prātu sastopoties ar visa veida Maijas būtiskajām dualitātēm; aukstumu un karstumu, sāpēm un iepriecinājumiem utt.

Svadjāja sastāv no lasīšanas vai klausīšanās par garīgo patiesību, no tās apdomāšanas, un noteikta viedokļa formēšanas par to.

Meditācija par Pranava (viens no vārdiem, ar ko apzīmē AUM, burtiski – tas, kas attiecas uz dzīvības elpu – tulk.), dievišķo AUM skaņu, ir vienīgais ceļš uz Brahmanu (Garu) un uz glābšanu.

Pacietības, ticības un svētā darba izskaidrojums.

Tapas ir reliģiska savaldība vai pacietība, prāta stāvokļa nemainība attiecībā tiklab uz iepriecinājumiem kā ciešanām. Svadjāja nozīmē sravana vai studijas ar manana vai dziļu uzmanību, un tādējādi nididjāsana – resp. idejas izveidošanu par patiesu ticību Esamībai; kas nozīmē saprast kas Es esmu, no kurienes Es esmu atnācis un kur Es dodos, kāpēc Es esmu atnācis un citus līdzīgus jautājumus par Pašu (nididjāsana, patiesa meditācija, parasti tiek lietots būtiskas sapratnes, nevis tikai prātiskas sapratnes nozīmē. Attiecībā uz garīgo praksi var teikt, ka tas ir kā budistu Vipašjāna [pali valodā Vipassana], meditācijas realitātes patiesās dabas izpratnei, kas balstīta uz ar iepriekšējiem bāzes vingrinājumiem sasniegtu noteiktu brieduma pakāpi, rezultāts. Vēdiskajā literatūrā sravana, manana, nididjāsana – studijas un Apta jeb lietpratēju uzklausīšana, dziļa pārdomāšana par uztverto un visbeidzot iekšēja savienošanās ar saturu – klasiska triāde, ar ko apzīmē izpratnes sasniegšanas ceļu par jebkuru priekšmetu – tulk.).

Brahmanidāna ir kristīšana vai Sevis iegremdēšana Svētās Skaņas, Pranava, AUM straumē, kas ir svētais darbs, ko cilvēks izpilda, lai sasniegtu pestīšanu, un vienīgais ceļš kā cilvēks var atriezties pie savas dievišķības, Mūžīgā Tēva, ko viņš ir zaudējis. Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu 2:19.

Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie.”

Aum var dzirdēt kultivējot Sraddha (ticība – tulk.) – sirds dabisko mīlestību, Virya (drosme – tulk.) – morālo drosmi, Smriti (atcere, termins, ar ko apzīmē augstākā līmeņa Sv. Rakstus) – atceri par savu dievišķību, un Samādhī (līdzsvarots prāts – tulk.) – patiesu koncentrāciju.

Sraddha ir sirds dabiskās mīlestības intensifikācija.

Kā izpaužas Svētā Skaņa.

Šī Svētā Skaņa – Pranava Sabda (dzīvības enerģijas skaņa – tulk.) izpaužas spontāni, kad kultivējam Sraddha, enerģētisku sirds dabiskās mīlestības tendenci; Virya, morālo drosmi; Smriti, patiesus uzskatus; un Samādhī, patiesu koncentrāciju.

Mīlestības tikums.

Sirds dabiskā mīlestība ir principiāla kvalitāte, lai sasniegtu svētu dzīvi. Kad dabiskā mīlestība, dabas debesu dāvana, parādās sirdī, tā nodzēš visus uzbudinājuma cēloņus sistēmā un atdzesē to līdz perfekti normālam stāvoklim, un spēcinot vitālo enerģiju, izspiež no organisma visas svešbūtnes, slimību baktērijas un vīrusus – caur svīšanu un citos dabiskos veidos. Tad cilvēks var kļūt perfekti vesels ķermenī un garā un saprast pareizā veidā Dabas vadību.

Kad šī mīlestība ir attīstīta cilvēkā, viņam kļūst iespējams saprast savu paša dabisko stāvokli tāpat kā arī citus, kas viņam līdzās.

Tieši caur šo dabiskās mīlestības īpašību viņš var kļūt tik veiksmīgs, ka var atrast patiesi garīgu cilvēku sabiedrību un caur to galīgo glābšanu. Bez šīs mīlestības cilvēks nebūs spējīgs dzīvot dabisku dzīvi, ne arī iegūt piemērotu cilvēku sabiedrību sava paša labumam.


Paramahamsa Hariharananda „Krija joga – zinātnisks process”

3.nodaļa, Krija jogas zinātne

Džapa nozīmē kādas mantras vai Dieva vārda atkārtošanu. Mantra joga ir iemiesotās dvēseles vienotība ar dievību, ko panāk ar šīs dievības bidža mantras (sēklas skaņa) skandēšanu. Šīs skaņas izraisa vibrācijas fiziskajā un astrālajā pasaulē. Laja joga ir pilnīga prāta absorbcija. Krija jogā ir tehnika, kas ir Laja jogas esence: prāts tiek absorbēts garīgajā OM skaņā, kas ir iekšējās vibrācijas kosmiskā skaņa.

Šajā kontekstā Džapa joga ir arī Krija jogā. Praktizējot Krija jogu kļūst iespējams izslēgt fizisko uztveri un automātiski uztvert neredzamo stāvokli. Šajā stadijā mēs dzirdam garīgo skaņu. Mēs varam apvienot [ar to] savas mantras mentāli skandējot tās, kamēr klausāmies garīgo skaņu. Tad mēs pārstājam mentāli skandēt mantru un garīgā skaņa transformējas par išta mantru (izvēlētās dievišķās formas bidža mantru jeb sēklas skaņu). Pēc tam pateicoties iekšējā rāmuma palīdzībai, pat paliekot fiziskajā pasaulē mēs varam dzirdēt mantras skaņu vakuumā. Hindu Rakstos Džapa jogu apraksta kā mentālu mantru skandēšanu; bet šāda Krija jogas Džapa ir augstāka, jo mēs varam dzirdēt Dieva runu kā garīgo skaņu un palikt absorbēti tajā.


Comments