Krija Jogas Meistari

Mahavatars Babadži  (Mahavatar Babaji Maharaj) ir nemirstīgs un mūžīgi jauns, var pieņemt jebkuru formu. Viņa vēlme ir atbrīvot cilvēci no pasaulīgajām važām, tādēļ viņš iemācīja Krija jogas tehniku Lahiri Mahasajam, lai pierādītu, ka ģimene un aktīvs darbs netraucē cilvēkam garīgi pilnveidoties un sasniegt apskaidrību.

Mahavatara Babadži pamācības un apgalvojumi:
  • Es Tevi esmu gaidījis gadiem.
  • Es vienmēr sargāju savus mācekļus.
  • Pacietība, nemitīgi centieni un stingra apņemšanās visu padara iespējamu.
Lahiri Mahasaja (Shri Lahiri Mahasaya) (30.09.1828.- 26.09.1895.) bija kā eņģelis, kuru sūtījis Dievs. Viņš, ar savu piemēru demonstrēja modernajam cilvēkam,  ka garīgā dzīve nav mīts un jebkurš var mēģināt pamanīt Dievišķo sevī neatkarīgi no dažādiem dzīves apstākļiem. Lahiri Mahasaja strādāja Indijas dzelzceļa struktūrā, satiekot savu skolotāju komandējuma laikā, viņš vēlējās palikt kopā ar Viņu kalnos, taču Mahavatars Babadzi lika viņam atgriezties pie ģimenes un turpināt darbu, kā arī mācīt Krija jogu vienkāršiem ģimenes cilvēkiem. Lahiri Mahasaja uzaudzināja piecus bērnus.

Viņa devīze: Problēmas un sarežģījumi dzīvē nav vis nepārvarami šķēršļi, bet gan pakāpieni, kas palīdz sasniegt augstākus apziņas stāvokļus.
Svami Šrījuktešvars Giri (Swami Shriyukteshwar Giri) (10.05.1855.- 9.03.1936.) bija ļoti apgarots, inteliģents un zinātkārs jau no bērnības. Neizsīkstošā zinātkāre palīdzēja viņam veiksmīgi iestāties vairākās universitātēs. Svami Šrījuktešvars Giri studēja medicīnu, astronomiju, astroloģiju un matemātiku, lai atklātu iekšējo patiesību, kas rodama aiz cilvēka esamības. Pēc tēva nāves, viņš mantoja tēva biznesu un īpašumus, apprecējās un Dievs viņu svētīja ar meitu. Tomēr ģimenes dzīve, veiksmīgais bizness un zināšanas dažādās zinātņu nozarēs nespēja viņu pilnībā apmierināt. Viņš vēlējās sastapt īstu Skolotāju, kurš parādītu ceļu līdz patiesībai, kas pārsniedz zināšanu robežas. Viņa Skolotājs bija Lahiri Mahasaja. No citiem mācekļiem viņš atšķīrās ar to, ka bija intravertāks, mazrunīgāks un nepārtraukti iegrimis Dieva apziņā. Pēc sievas nāves viņš turpināja rūpēties par meitu līdz tā apprecējās. Vēlāk draugi un Indijā pazīstami svētie ieteica viņam kļūt par mūku. Svami Šrījuktešvars Giri ir sarakstījis grāmatu Svētā Zinātne (The Holy Science) un dibinājis vairākus ašramus - meditāciju centrus, kas darbojas arī mūsdienās.
Šrimats Bupendranats Sanjals Mahasaja (Shrimat Bhupendranath Sanyal Mahasaya)
 (20.01.1877. - 18.01.1962.) Bija jaunākais Lahiri Mahasajas skolnieks, kuru Lahiri Mahasaja bija iniciējis sapnī, bet gribēdams pārliecināties par sapņa patiesumu un rūpīgāk apgūt Krija jogas tehniku, 16 gadīgais  Šri Bupendranats Sanjals stāvēja sava Skolotāja priekšā ar lielu ziedu klēpi rokās. Dziļā mīlestībā un pazemībā viņš izpildīja visus Skolotāja norādījumus. Bērnībā un jaunībā Bupendranats bieži slimoja, tomēr tas viņam neliedza izcili mācīties un cītīgi praktizēt Krija jogu. Drīz vien viņš kļuva par jaunāko Skolotāju Krija jogas tradīcijā. Pēc studiju beigšanas viņš vēlējās kļūt par mūku, taču liktenis bija lēmis viņam kļūt par ģimenes galvu - vīru brīnišķīgai sievai un tēvu sešiem bērniem. 
Paramahamsa Jogananda (Paramahamsa Yogananda) (05.01.1893.- 07.03.1952) piedzima ļoti dievbijīgiem vecākiem, Lahiri Mahasajas skolniekiem. Indijā ir tradīcija - iedot bērnu Skolotājam, lai bērns saņemtu svētību turpmākajai dzīvei. Šri Lahiri Mahasaja paskatījās bērnam acīs un teica: "Šis nav parasts bērns. Viņš ir svētīts ar ārkārtīgi neparastām dotībām. Viņš ir šeit, lai īstenotu ļoti būtisku misiju - palīdzētu ļoti daudziem sasniegt apskaidrību." Skolā Jogananda nebija uzcītīgs skolnieks, tādēļ viņam vajadzēja privātskolotāju. Hamsa Svami Kevalananda Joganandam mācīja ne tikai sanskritu, bet arī meditāciju un citas gudrības. 1910. gadā Jogananda satika Svami Šrījuktešvaru un vēlāk tika iecelts mūka kārtā. Jogananda bija pirmais Krija jogas Skolotājs, kas devās uz Ameriku. Viņš sarakstījis vairākus bestsellerus, kas iedvesmo cilvēkus visā pasaulē. Jogananda bija teicis saviem mācekļiem, ka nevēlas atstāt savu ķermeni gultā gulēdams, bet gan ar zābakiem kājās, runājot par Dievu un Indiju. Dienā, kad viņš piedalījās kādā Indijas vēstniekam veltītā banketā, nekas neliecināja par to, ka tā būs viņa pēdējā diena šajā ķermenī. Jogananda bija jautrs un dzīvespriecīgs, viņš apzināti atstāja savu ķermeni, dziedot slavas dziesmu Indijai. Skolnieki nespēja noticēt tam, ka Jogananda tik precīzi paredzējis savu aiziešanu. Viņa ķermenis neizrādīja nekādas nāves pazīmes vēl vairākas dienas pēc mahasamadhi. 
 
Svami Satjananda Giri (Swami Satyananda Giri) (17.11.1896. - 02.08.1971) bija Joganandas bērnības draugs un Svami Šrijuktešvara skolnieks.  Viņš bija izglītots filosofijā un garīgajā praksē sasniedzis augstāko attīstības pakāpi. Bērnībā viņš demonstrēja patiesu mīlestību pret cilvēci - viņš neatbalstīja diskrimināciju cilvēku starpā kastu sistēmas, sociālā statusa vai reliģiskās piederības dēļ. Saviesīgos ģimenes pasākumos viņš pārkāpa nepieskaramības tradīciju droši apgalvojot, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns un nepieskaramības tradīcija ir noziegums pret Dievu. Svami Satjananda bija rakstnieks, komponists, dziedātājs, dzejnieks, kalps apspiestiem cilvēkiem, pedagogs, morālists un garīgais Skolotājs/Meistars. Viņš sarakstījis Šrī Lahiri Mahasajas, Šrījuktešvara, Hamsa Svami Kevalanandas autobiogrāfijas, kā arī savas atmiņas par Paramahamsu Joganandu. Svami Satjanandas balss bija ļoti melodiska un Dievišķa. Viņš mīlēja patiesību, viņš dzīvoja patiesībā un īstenoja patiesību savā dzīvē. 
 
Paramahamsa Hariharananda (Paramahamsa Hariharananda) (27.05.1907. - 03.12.2002.) bija apveltīts ar neparastām un apbrīnojamām prāta spējām, viņš zināja no galvas visu reliģisko tradīciju Svētos Rakstus, kā arī reliģiju un kultūru vēsturi. 12 gadu vecumā viņš sastapa savu pirmo apskaidroto Skolotāju, kurš viņam mācīja Džnana jogu. Hariharanandam bija izcilas sekmes gan garīgajā, gan sekulārajā izglītībā, tādēļ sabiedrība viņu uzskatīja par tehnokrātu. Viņa vēlme pēc apgaismības bija tik neremdināma, ka viņa pirmais Skolotājs saprazdams, ka ir iemācījis šim centīgajam skolniekam visu, ko varējis, ieteica viņam doties pie Šrījuktešvara. 1932. gadā Hariharananda saņēma iniciāciju Krija jogā. Paramahamsa Hariharananda ir dievišķā saikne ar visiem dižajiem Krija jogas Meistariem. 1945. gadā Mahavatars Babadži negaidīti ieradās Karar ašramā un parādīja viņam visslepenāko samadhi tehniku. Dažu gadu laikā Hariharananda apguva 6 samadhi pakāpes, un 1948. gadā sasniedza nirvikalpa samadhi (bez-elpas un bez-pulsa stāvokli), un ieguva Paramahamsas pakāpi. Viņa dzīve bija darbības, zināšanu un ziedošanās sintēze. Paramahamsa Hariharananda bija apburošs cilvēks - viņš varēja būt rotaļīgs bērns, zinātkārs jaunietis, kā arī gudrības un miera iemiesojums. Viņš vienmēr bija mīlošs, gādīgs un sirsnīgs, nevis atturīgs vai stīvs. Katrs viņa elpas vilciens tika veltīts tam, lai mudinātu cilvēci garīgi attīstīties. Katrs viņa smaids spēja iedvest svētlaimi viņam apkārt esošajos cilvēkos.
 
Paramahamsa Prajnanananda (Paramahamsa Prajnanananda) (10.08.1960) ir Krija jogas līnijas vadītājs, Paramahamsas Hariharanandas iesākto darbu turpinātājs - dažādu labdarības organizāciju vadītājs. Viņš rāda piemēru un māca metodes, kas palīdz saglabāt saikni ar Dievišķo - soli pa solim tuvoties apgaismībai. Paramahamsa Prajnanananda studēja ekonomiku, jo vēlējās uzlabot ekonomisko situāciju Indijā. 1980. gadā viņš satika savu Skolotāju un saņēma iniciāciju Krija jogā. Viņam patika ilgstoši uzturēties Himalaju alās un meditēt. 1995. gadā viņš kļuva par mūku un tika norīkots doties ceļojumos uz Eiropu, ASV un citām pasaules valstīm, lai izplatītu Krija jogu publiskās lekcijās, semināros un retrītos. Trīs gadus vēlāk, 1998. gada 10. augustā, Gurudevs Paramahamsa Hariharananda piešķīra viņam Paramahamsas titulu, ko piešķir tikai augstāko apskaidrības pakāpi sasniegušiem Meistariem un Svētajiem. Paramahamsas Prajnananandas pamācību spēks slēpjas to vienkāršībā un spējā tiešā veidā atspoguļot cilvēka reālo dzīvi. Viņš pielāgo lekcijas modernajam cilvēkam Austrumos un Rietumos, bagātinot tās ar spilgtiem humoristiskiem stāstiem. Viņš ir sarakstījis ļoti daudz garīga satura grāmatu, tulkojis mūžseno filosofu darbus un lietpratīgi iekļāvis viņu paustās dzīves gudrības mūsdienu zinātnes un tehnoloģiju valodā. Tomēr viņš uzsver, ka apgaismību nevar atrast grāmatās, to var sasniegt tikai cītīgi meditējot Meistara vadībā. Paramahamsa Prajnanananda vienmēr iedvesmo savus mācekļus un rūpējas par tiem, izrādot mātes mīlestību. 

Comments